pirmmiegs
Tikko kļuvu pikta. Pāris naktis pirms saldās iemigšasnas, biju veltījusi dažādiem izdomājumiem un citiem prāta radītiem mošķiem. Tā kā labākas vietas, kur tos štruntus piefiksēt par šo nav, tad katru pirmsmiegu domāju dažādas tēmas un domas kuras apspriest. Un kur es tagad esmu? Ā, ziniet, ko tas atgādina, to klasiski pierasto variantu, kad tiek izdomātas mudžekļ-daudzuma variācijas par iespējamo situāciju, atbildēm un to kā lietas var pavērsties, un mēs visi zinām, ka notiks tas pēdējais, tas pats, kas palika aiz treknas svītras un bija tik truls, ka nebija cienīgs iekļūt pie variantiem. Šeit tas tikko pierādījās. Lai gan, esmu svētelīgi un svinīgi un dažādi citādi prestiži sev solījusies pirms miega, tajā atslābuma mirklī, nedomāt nepamatotas, sarežģītas un nudien bezjēdzīgas lietas. Tagad smieklīgais, lai tas patiešām nebūtu jādara, pirms miega plānoju savu sapņu dzīvokli, ja neņem vērā, ka iespēja, ka tas kādreiz piepildīsies ir minimāla, tad šis strādāja labi. Kāpēc? Tāpēc, jā man patīk interjers un tamlīdzīgi, bet padomājiet, vesels dzīvokls, cik tālu gan tur nevar aizdomāties. Biju piemirsusi, ka tā daru, bet biju tikusi līdz vannas istabai, nu jā, tagad neizplūdīšu detaļās par flīžu musturu vai dušas klausules izliekumiem. Labi, kaut kas par jautājumiem iešāvās prāt un.. tas laikam arī viss, eu, nu kādi jautājumi. Ā, laikam kas tāds- Ko gan es vispār zinu? Un tad tur seko gara pamatojuma virkne ar teikumiem, kas paskaidro, ka patiešām neko nezinu. Lai gan, vēl bija otrs variants, kad gribēju noliegt un samīdīt visas klišejiski nodrāztās romantiskās lietas. Man tas nav savienojams ar skaisto. Laikam jau sabiedrība vai pati esmu romatikas vārdu padarījusi trulu. Nevaru ciest banālas lietas: mīksti, piestūķēti zvēri, sarkanas rozes, konfektes un visādas tādas jēlības. Pat tagad zosāda pārlaidās pāri. /Kādam šīs rindas nepatiks/ Nē, par to nav jādomā, tā tomēr ir aktuāla smeldze. Skaistais ir tas, kas nāk no sirds vai arī tas, ko radījis pats, respektīvi arī no sirds vai arī labas izdomas, bet tik un tā sanāk pats. Tātad, tas arī ir tas vislabākais, lūk. Tik vienkārši, lai gan sarežģī jau tās glumās lietas, tās atbaida un man ir vēlme skriet maratonu uz pretējo debess pusi. Ziniet, man skaisti liekas, ka kāds vienkārši izdara, ko nesamākslotu un paļaujas uz to, ka otram patiks tas pats kas viņam. Labi piemērs, cik vienkārši tas ir, man pietiktu ar kādu kurš būtu kreatīvs un sagādātu iebiezināto pienu, bet vārīto un to konzervu attaisāmo. Tagad pastāv iespēja, ka ir tikai man un dāmas sagaida kaut ko jēlu un viss šis sabrūk. Bēt, tad tomēr kāds zinās ko domāju un varēs savtīgi izdomāt. Aber, lūdzu. Un vēl- mēs sarežģījam vienkāršas lietas.
